Pārskats par Latvijas zivsaimniecības un akvakultūras nozari

Latvijas Republika atrodas Eiropas ziemeļaustrumos, Baltijas jūras austrumu krastā. Latvijas piekrastes līnija ir 498 km, kas ir 6,3% no Baltijas jūras 5000 km piekrastes joslas. Iekšējie ūdeņi aizņem 2 479 km² jeb 3,8% no Latvijas teritorijas. Rīga, Ventspils un Liepāja ir lielākās ostas pilsētas Latvijā. Zvejas kuģi izmanto arī mazākas ostas, piemēram, Skultē, Mērsragā, Salacgrīvā, Pāvilostā, Rojā un Engurē.

Jūras zvejniecība

Latvijā ir reģistrētas 607 zvejas laivas (2018. gada dati), kuru garums ir aptuveni 12 m, daudzas no tām ir arī bez dzinēja. Šī kategorija veido 90,5% (2018. gada dati) no kopējā zvejas kuģu skaita. Daudzas no šīm laivām mazie un ģimenes īpašumā esošie zvejniecības uzņēmumi izmanto tirdzniecībai vai pašpatēriņam. Šai nozarei ir nozīmīga loma mazo piekrastes ciematu sociālekonomiskajā vidē, jo zveja ir galvenais iztikas un nodarbinātības avots šajos apgabalos. Kopējais ieguldījums Latvijas kopējā nozvejā ir mazs, aptuveni 3%. Nozvejā ietilpst reņģes (Clupea harengus), grunduļi (Neogobius melanostomus), plekstes (Platichthys flesus), kā arī iekšzemes ūdeņos dzīvojošās sugas, kas izplatītas jūras piekrastes apgabalos.

Baltijas jūras piekrastes floti veido 55 zvejas kuģi, kas veido līdz 8,2% no kopējās zvejas flotes (2018. gada dati). To garums ir no 12 līdz 40 m. Šie kuģi darbojas tikai Baltijas jūras (ieskaitot Rīgas līci) piekrastes ūdeņos (ICES 22. – 32. Apakšrajons). Šī flote ir atbildīga par 48,9% (2018. gada dati) no visas Latvijas nozvejas, un tā koncentrējas uz brētliņām (Sprattus sprattus), siļķēm (Clupea harengus) un mencām (Gadus morhua).

Tāljūras floti pārstāv 9 kuģi jeb 1,3% no kopējās zvejas flotes, bet tas veido 47,8% no visas Latvijas nozvejas (2018. gada dati). Šie kuģi zvejo ūdeņos, ko pārvalda Ziemeļaustrumu Atlantijas Zvejniecības komisija (NEAFC), kā arī Mauritānijas Islāma Republikas un Marokas Karalistes ūdeņos (saskaņā ar ES zvejniecības partnerattiecību nolīgumiem), izmantojot galvenokārt vidēja ūdens un grunts traļus. Mērķa sugas NEAFC apgabalā ir sarkanasari (Sebastes spp.) Un Mauritānijā un Marokā – Makreles (Scomber scombrus), sardīnes un citas zivis. Latvijai ir atļauts zvejot arī apgabalā, kuru pārvalda Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācija (NAFO), tomēr pēdējos gados Latvijas kuģi pārtrauc darbību šajos ūdeņos, jo interesējošās sugas ir maz pārstāvētas. (sarkanasari, garneles).

Iekšzemes zveja 2017. gadā bija 226 tonnas. Šis zvejas veids pēdējos gados ir ievērojami samazinājies sakarā ar izmaiņām, kas saistītas ar aizliegumiem zvejot ar slazdiem un tīkliem daudzos ezeros un upēs. Šo zvejas veidu ierobežo zvejas rīku skaits, ko atļauts izmantot saldūdens tilpnēs. Iekšējos ūdeņos tiek zvejotas aptuveni 20 zivju sugas, no kurām visbiežāk sastopamas upju nēģi (Lampetra fluviatilis), saldūdens plauži (Abramis brama), līņi (Tinca tinca) un līdakas (Esox lucius). Makšķerēšana ir spēcīgs konkurents iekšzemes zvejniecībā un galvenokārt ir saistīta ar ekotūrisma attīstību Latvijā.

Akvakultūra

Zemes resursi un iekšējo ūdeņu pieejamība nodrošina Latvijai perfektus apstākļus akvakultūras attīstībai. Akvakultūra ir nozīmīga zivsaimniecības nozares daļa, taču tā ir salīdzinoši jauna. Pašlaik akvakultūra ir saistīta tikai ar saldūdens avotiem, un jūras piekrastes zonās nav akvakultūras fermu, lai gan pēdējā laikā ir pieaugusi interese par jūras akvakultūru, jo īpaši attiecībā uz vietējām gliemeņu sugām.

Pārtikas un veterinārā dienesta reģistrētās un savā darbības jomā aktīvās akvakultūras saimniecības 2017. gadā bija 88, piecas no tām – valsts saimniecības, kuru pamatdarbība ir vērtīgu zivju sugu pavairošana dabiskās ūdenstilpēs, lai kompensētu nodarīto kaitējumu zivju resursiem, uz upēm būvējot hidroelektrostacijas. Pārējās ir privātas saimniecības, ieskaitot zivju dīķus makšķerēšanai. Akvakultūras iestādes ir izvietotas apgabalos, kas ne vienmēr ir tieši saistītas ar saldūdens pieejamību un daudzumu, bet drīzāk atspoguļo zemes īpašnieku tradīcijas un sociāli ekonomiskās intereses. Pēdējos gados dīķu skaits ir samazinājies, bet to lielums ir palielinājies. Vēl viena tendence ir recirkulējošo akvakultūras sistēmu izplatība. 2017. gadā akvakultūras nozare ieguva 808 tonnas zivju ar tirgus vērtību 2,2 miljoni euro. Galvenās audzētās sugas ir karpas (Cyprinus carpio), tām seko foreles (Oncorhynchus mykis), sami (Silurus glanis) un stores (Acipenser spp.). Karpas nodrošināja 76% no visas akvakultūras produkcijas.

Apstrāde un tirdzniecība

Zivju pārstrādes nozare Latvijā ir labi attīstīta un vietēji nozīmīga nozare, kas galvenokārt atrodas gar valsts piekrasti. Vēsturiski Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi ražoja gan vietējam, gan eksporta tirgum. 2017. gadā bija 111 pārstrādes uzņēmumi, kas nodarbināja 3443 cilvēkus. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, uzņēmumos un darbinieku skaitā bija vērojama samazinājuma tendence. Galvenais iemesls tam bija nesenā krīze tradicionālajos eksporta tirgos (Krievija, NVS) un vispārējā ekonomiskā stagnācija un citas ar to saistītas problēmas. Kopējā produkcijas vērtība bija 150,9 miljoni euro (2017. gada dati).

Latvijā tiek ražoti dažādi zvejniecības produktu veidi, piemēram, saldēti, sālīti un kūpināti produkti, konservi un produkti gatavi lietošanai. Zivju konservu ražotāji galvenokārt izmanto izejvielas no Baltijas jūras. Tomēr, lai paplašinātu produktu klāstu, zivju pārstrādātāji izmanto arī tādas jūras zivis kā Atlantijas siļķe (Clupea harengus), makrele (Scomber scombrus), sardīne (Sardine pilchardus) un sardinella (Sardinella spp.). Saldūdens zivju sugas, piemēram, līdakas (Esox lucius), samus (Silurus glanis) un parasto karpu (Cyprinus carpio) izmanto mazos daudzumos.

Zivsaimniecības nozare uztur pozitīvu tirdzniecības bilanci, eksportam pastāvīgi pārsniedzot importu. 2017. gadā eksporta vērtība bija 206 miljoni eiro, kas ir par 40 miljoniem eiro vairāk nekā imports.

Lielākā daļa zivju produktu (ieskaitot zivju konservus) tiek eksportēti ES tirgū (68% no kopējiem produktiem). Galvenie eksporta galamērķi ir Dānija, Lietuva, Polija un Igaunija. Sagatavoti un / vai konservēti zivju produkti veido vienu trešdaļu no Latvijas eksporta uz ES. Starp valstīm ārpus ES,  Ukraina, ASV, Norvēģija un Izraēla veido 11% no visiem Latvijas eksportētajiem zivju produktiem (ieskaitot zivju konservus). Lielākā daļa no tām ir saldētas mencu filejas, saldētas zivis un sagatavotas un / vai konservētas zivis.

2017. gadā Latvija importēja zivju produktus (ieskaitot zivju konservus) 166 miljonu eiro vērtībā. Tas ļauj piegādāt zivju pārstrādes nozari ar nepieciešamo izejvielu daudzumu, kā arī paplašināt zivju produktu sortimentu vietējā tirgū. Lielākā daļa importa (81,8% no kopējā) nāk no ES valstīm: Lietuvas, Polijas, Zviedrijas, Igaunijas un Dānijas. Lielāko daļu importēto produktu veido svaigi / dzīvi produkti no ES. Ārpus ES, Norvēģija ir lielākais importa avots ar vairāk nekā 50% no kopējās importa vērtības. Saldēti zivju produkti veido aptuveni 41% no importētajiem produktiem no visa Latvijas importa. Galvenās importētās sugas ir lasis, menca, makrele un Atlantijas siļķe.

Patēriņš

Neskatoties uz to, ka Latviju var raksturot kā valsti ar labām zivju ēšanas tradīcijām, zivju patēriņš Latvijā nav stabils un svārstās no 13 līdz 10 kg uz cilvēku gadā. 2016. gadā vidējais zivju produktu patēriņš uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā samazinājās līdz 10,0 kg. Latvijā lielākais pieprasījums ir pēc svaigām un saldētām zivīm. Vietējie klienti pieprasa arī sālītus, kūpinātus zivju produktus un nesterilizētus zivju konservus. Latvijas tirgū savus pircējus atrod arī tunča konservi, anšovi, garneles. Zivju produktu patēriņš, kā arī tā struktūra Latvijas laukos un pilsētās joprojām ir atšķirīgi, salīdzinot ar pilsētu teritorijām.

Izaicinājumi

Saskaņā ar EJZF darbības programmu (2014. – 2020. Gads) galvenie izaicinājumi Latvijas zivsaimniecības nozarei ir ostu infrastruktūras uzlabošana, kā arī izkrauto produktu kvalitāte, pievienotā vērtība un izsekojamība. Citi mērķi ietver aktivitātes, kas saistītas ar jaunajiem tirgiem, ražošanas attīstību un garantētiem lielākiem ienākumiem tiem, kas strādā zivsaimniecības nozarē, ieskaitot zivju pārstrādi.